16.03. Mans bērns – mans skolotājs

Es vēlos dalīties ar tiem, kas ir vecāki – topoši, esoši, ļoti maziem, ne tik maziem. Šai lekcijai/sarunai nav vecuma ierobežojumu. Var un vajag nākt gan mammai, gan tētim, gan vecaimātei, gan vectēvam, jo… jo vairāk vienas ģimenes vai dzimtas cilvēku sāks dziļāk, saprotošām acīm aplūkot savu ģimeni, jo vieglāk būs bērna dvēselei šajā “mājvietā” būt!

Mēs veidosim dzīvu sarunu no sirds uz sirdi, bez kladēm un prezentācijām, kurā saplūdīs manas zināšanas un dzīvā pieredze no klīniskās psiholoģijas, vecmātības, dūlu mācībām, mammas, audžumammas takām un taciņām.

Mūsu bērni jau sen mūs nolūkoja, pirms ieradās pie mums. Viņiem no augšas daudz kas bija labāk saskatāms mūsu ģimenēs, dzimtu musturos, mūsu partnerattiecībās nekā bieži vien mums pašiem, dziļi tajā “dzimtas seģenē ieaustiem”. Un katrs no viņiem atnāk ar savu “vēstījumu”, bet, lai to pavēstītu, viņi ir spiesti ar mums runāt dažādi, vairākkārtīgi, skaļi, kliedzoši, klusi, čukstoši, caur “simptomiem”, “uzvedības traucējumiem”, “neirozēm”, daudz dažādām emocijām, jūtām, audzināšanas sarežģījumiem u.c.

Kāds bērns jeb viņa dvēsele ar mums runā jau pirms ir pieteicies. Jo… viņš nepiesakās un nepiesakās, kaut mums šķiet, ka mēs viņu ļoti vēlamies un gaidām. Un mūsu kā vecāku (un arī kā pāra/partneru) ceļš līdz bērnam ir ļoti garš. Cits bērns ilgi nogaida jeb ļauj mums tā riktīgi “nobriest”. Cits atskrien un sagriež mums šķietami dzīvi ar kājām gaisā, bet pēc tam izrādās, ka tik labi, kā nekad agrāk. Kāds “runā” ar mums esot vēl mammas vēderā un ļoti daudz ko māca mammai, tētim. Cits sāk tā riktīgi runāt pie dzimšanas – runā gan ar vecākiem, gan uzrunā vecmāti u.c.

Katram bērnam ir savs dvēseles uzdevums un arī savs “”vēstījums”, ko viņš nes saviem vecākiem. Esam sirds gudri! Tās “vēstules”, ko bērni nes, nav nejaušas, lai kā arī mums reizēm to negribētos atzīt, pieņemt. Bērni mūs māca būt patiesākiem, kas ne vienmēr ir viegli. Tas reizēm ietver savu daļu sāpīgu lēmumu, bet tāpat kā ķirurgs, viņi zina, ka ne visu var izārstēt ar “plāksteri”, reizēm vajag skalpeli, lai pēc tam varētu atlabt, atbrīvoties no nevajadzīgā un traucējošā un vēl vēlāk – varētu sākt dzīvot patiesi labi.

Viņi savu veic, bērni ar mums runā. Ko darām mēs? Vai aplūkojam to visu tuvredzīgi, neuztverot bērnu kā mūsu “sistēmas” sastāvdaļu? Vai aplūkojam bērnu un viņa “vēstījumu” atrauti no visa mūsu ģimenes un savu partnerattiecību konteksta? Vedam bērnu pie neirologa, psihiatra, homeopāta? Bet paši paliekam, kur esam? Vēlāk brīnāmies, kāpēc pēc laika viss atkal atkārtojas?

Par to arī parunāsim: kā saprast visbiežāk sastopamos bērnu atnestos “vēstījumus” jeb “simptomus”? Par cēloņsakarībām ģimenē – kas no kā izriet un kas pie kā aizved? Dalīšos ar savu skatījumu uz labāko “ceļamaizi”, ko mēs kā vecāki varam sniegt saviem bērniem, lai viņu dvēsele dzīvo pilnasinīgi, droši, mīlēti, un lai ķermenis nav spiests uzrādīt “simptomus”.

Par vecākiem nepiedzimst, par vecākiem kļūst, ar lielu mīlestību un pateicību pieņemot savus bērnus un augot līdz ar viņiem. No kļūdām nav jābaidās, bet gan no nevēlēšanās tās labot. Mūsu bērni ir bijuši tik drosmīgi, izvēloties tieši katru no mums par savu vecāku. Tad novērtēsim to no visas sirds! Un, ja kādā brīdī aptrūksies pārliecība par savu varēšanu, saprašanas par notiekošo, bet sirds klusi čukstēs – kaut ko mans bērns man mēģina caur šo pateikt, kaut kur ir atbilde, tad zini, Tev taisnība -Tavs bērns patiesi RUNĀ UZ TEVI CAUR SEVI. Atnāc uz sarunu ar mani un kopā radīsim kādu Tev vērtīgu atbildi!

Sanita Aišpure-Dronka

Es esmu sieviete, kas šobrīd visvairāk seko savai DVĒSELEI, un pateicoties tieši viņai, es savā ceļā esmu sastapusi daudz dažādu brīnumu, mācību, skolu un skolotāju, ieguvumu un zaudējumu, sastapšanos un šķiršanos, atbildes un jautājumus.

Es joprojām eju savu Dvēseles ceļu, bet par tām krustcelēm, kas izietas, esmu gatava no sirds padalīties. Strādāju kā klīniskais psihologs, konsultēju ģimenes, bieži vien uzņemoties “tulka lomu” starp vecākiem un viņu bērnu, ārstiem un bērniem. Esmu beigusi LU kā klīniskais psihologs, studējusi vecmātībā, ielūkojusies dūlu pasaulē, piedalījusies dzemdībās, stiprinājusi topošos vecākus, mammas, kas vienas gaidījušas savus mazuļus. Šobrīd mani ir uzrunājusi Berta Helingera sistēmfenomenoloģiskā metode, kas aplūko un dziedina visu ģimeni kā sistēmu kopumā, ko arī apgūstu.

Apgūstu arī latviskās pirts gudrības un dziļāk izzinu dabā mītošo dziedinošo spēku (www.lielzemenes.lv). Un kā jau visas sievietes atkal un atkal no jauna izzinu “sievišķības skolu” gan dažādās “skolās”, gan dzīvē – no matu galiem līdz papēžiem, dziļi izdzīvojot to sevī, ap sevi.

Esmu mamma 2 „vīriem”, vienam lielam pusaudzim, otram mazam, bet ne mazāk ņipram puikam. Mūza, sieviete, draugs, dvēseles uguns kūrēja savam vīram. Un ceru, ka gan skolotāja, gan skolniece sava vīra lielajiem puikām.

Tiekamies Helsus telpā: Rīgā, Lāčplēša ielā 35, jumta stāvā (Lāčplēša un Kr. Barona ielu stūris).
Nodarbības sākums plkst. 18.00. Vēlams ierasties 10 min. pirms sākuma. Nodarbības garums aptuveni 2h.
Vietu skaits ierobežots, tāpēc nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās sūtot SMS uz mob. tālr. 28386668 vai rakstot: lekcijas@helsus.org, norādot savu vārdu un tālr. nr., kā arī nodarbības nosaukumu.
Dalība: 10 eur.

Pieteikties šeit!